Ievads

Semantika ir nozīmes teorija. Tā ir krāšņa disciplīna, kura ietver dažādus nozīmes līmeņus un jēdzienus: leksiskos, formālos, strukrūrālos un funkcionālos.

Tā ir arī karstu strīdu telpa, jo nozīme ir subjektīva vai, lietojot precīzāku izteicienu, konvencionāla vairāk, nekā Platons varētu iedomāties. Tikai dažiem vārdiem (dzīvnieku skaņas Lingvopēdijā) ir tieša, "dabīga" nozīme bet arī dzīvnieku valoda ir simbolu pilna (bites komunicē dejodamas, bet vaļiem ir individuālie vārdi).

Spilgts piemērs ir krāsu nosaukumi — neskatoties uz bioloģiski identisko redzes sistēmu, cilvēki nav vienprātīgi par to, kā sadalīt dabīgu krāsu kontinuumu uz atsevišķām, nosauktām krāsām. Dažādās valodās eksistē no 2 līdz 11-12 vienkāršo krāsu nosaukumu, sarkanā ir pirmā, kuru pievieno vienkāršai melnai un baltai, tām seko viens vai vairāki nosaukumi zilgani zaļai krāsai (Berlins un Kejs). Taču nav vienošanās par krāsu spektra sadalījuma robežām. Piemēram, velsiešu valodā ir viens vārds glass, apzīmējošs visas krāsas angļu zilas/zaļas krāšu spektrā, bet no citas puses krievu valodā zila ir pārdalīta uz tumšo sinij un gaišo goluboj toņiem. Idiomu aprakstošā loģika ir vēl dīvaināka: piemēram, melnas acis (zilums zem acs) pēc angļu futbola kautiņa būs nosauktas par zilo aci pēc revanša Vācijā. Un tā, kura "diagnoze" ir precīzāka? Vitgenšteins būtu ieteicis mums vienkārši pieņemt lietojamo nozīmi (konvencionālā) valodas sistēmā. Galu galā relatīvs domu miers valodniecībā ir nācis ar Sosīra {apzīmētāja} un {apzīmējamā} atšķiršanu: Zīme ir neatkarīga no tās nozīmes. (Sk. Domāšana un runa)

Leksikona semantika

Kopš vārdi ir viegli pieejamas, diskrētas un mazas valodas vienības, cilvēki bija pielikuši daudz pūļu precīzi raksturot vārdus vai, ja ir iespējams, "aprakstīt" nozīmi etimoloģiski (Izidors no Seviljas). Vārdnīcu, enciklopēdiju un klasifikācijas shēmu kalni ir tam pierādījums. Naiva ir pieeja, piešķiroša katram vārdam referentu reālā (ne-valodas) pasaulē, jo tā ir veiksmīga tikai ar īpašvārdiem un bioloģiskām taksonomijām vai, abstraktākā līmenī, ar t. s. deiktiskiem (norādošiem) vārdiem, tādiem ka es, tu, viņa, šeit, tur, tagad, vakar. Tomēr daudzums vārdu norāda ne uz priekšmetiem vai vietu telpā un laikā, bet uz jēdzieniem. Un tā kā šie ir prāta radīti, divu cilvēku priekšstati par to pašu vārdu vienmēr būs drusku atšķirīgi.

Diezgan neitrāls klasifikācijas vieds ir paradigmatiskā pieeja. Tā ir neatkarīga no referenta, definīcijām, etimoloģijas un sprieduma un vienkārši pārbauda, kurš vārds var aizstāt citu tajā pašā kontekstā. Piemēram, konteksts "viņa apsēdās uz ..." palīdz klasificēt krēslu, dīvānu, ķebli, atzveltni, soli kā līdzīgu priekšmetu tipu ("mēbeles sēdēšanai"). Vienkāršāk ir paskaidrot kas ir krēsls, norādot tā mērķi (sēdēšana uz tā), nekā precīzi definēt to (cik daudz kāju? vai viņas vispār ir?). Katrai kultūrai ir priekšstats par "tipisko sēžamo ierīci", vai tas ir krēsls, vai tatami, tāpēc pārējie sēdējamie rīki būs aprakstāmi atskatoties uz tā, kā viņi atšķiras no "normāla" krēsla. Kāpēc? Tam ir eksperementāls psiholoģisks pierādījums — cilvēki strukturē savu semantisko ainavu ar jēdzienu apkopošanu ap t. s. semantiskiem prototipiem. Ja jūs lūgsit kādu nosaukt darbarīku, procentuāli lielākā gadījumu skaitā tas būs āmurs, muzikālais instruments būs vijole, cipars būs 7 ... bet tas nav ne telepātija, ne māģija. Nē, tā ir vienkārši semantiskā iedarbība, jo ir vienkāršāk izcelt, nekā definēt. Bērni sāk no prototipiem, tādiem kā "suns" un "ābols", un lietojot tos, mācās saprast, kas ir dzīvnieki un augļi, noteikdami, vai jēdziens X ir tuvāks "sunim" vai "ābolam". Tāpēc daudzi bērni kādu brīdi kaķus sauc par suņiem (mīļi un pūkaini) un tomātus par āboliem (apaļi un sarkani).

Formālā semantika un semantiskās pazīmes

Formālā semantika tiecas reducēt izteikumus līdz propozīcijām par situācijām ar definējamām patiesuma vērtībām, kvantoriem u. tml. Ideālā gadījumā šādas propozīcijas var būt interpretējamas pielietojot matemātisko loģiku un prātošanu. (Visi politiķi melo & visi meļi izvairās no nodokļiem -> ja kaut kas maksā nodokļus, viņš nav politiķis).

Cita, mazāk formāla pieeja ir nozīmes vērtēšana, piemēram, pakāpeniski klasificējot zīdītājus pēc tādām pazīmēm, kā "cik liels" un "cik mežonīgs". Tādā gadījumā lauvas un tīģeri nonāks vienā diagrammas pusē, ziloņi un žirafes citā, kaķi un mājas seski trešā, bet peles un lemingi ceturtā. Augstākā sistematizējuma līmenī vārdi var būt aprakstīti kā semantisko "atompazīmju" binārie saišķi. Piemēram, ir iespējams aprakstīt transporta līdzekļus kā +kustoši, -dzīvi, dzīvnieki ir +kustoši, +dzīvi, bet augi ir -kustoši, +dzīvi.

Semantika strukturālismā

Strukturālisms, kolosāli ietekmējis mūsdienu semantiku, uzskata valodu par sistemātisku sakaru tīklu. Pamatojoties uz kompozicionāla principa, valodnieki cenšas iezīmēt semantiskās attiecības uz sintaktiskām attiecībām starp vārdu nozīmēm. Starpība starp krāsot sarkano māju un krāsot māju sarkani var būt sintaktiski noteikta pēc vārdu secības: sarkana ir pamatdaļa no nominālas vārdkopas (sarkana māja), bet neatkarīgā palīgteikumā (krāsot - māja - sarkani) tā kļūst par palīglocekli. Rezultātā tā semantiski noteic, vai māja ir sarkana pirms krāsošanas, vai tikai pēc tās. Līdzīgi romāņu valodās ir lietojams īpašības vārds, kurš ir semantiski pozicionējams. Šādi, portugāliski um cargo pesado nozīmē smagumu, bet um pesado cargo nozīmē smagu pienākumu, uzdevumu vai uztraukumu.

Aprakstoša zinātne sākās no klasificēšanas un semantika nav izņēmums. Viena no semantiskas kārtošanas sistēmām ir tezaurs, cita ir bibliotēkas ciparu tēmu rādītājs. Moderni valodniecības resursi, tādi kā WordNet-i un ontoloģijas, redz starpību starp atšķirīgām attiecībām, tādām, kā

Bet tā kā valoda ir untumains zvērs, lingvistiskām ontoloģijām nevar uzticēt izsekot bioloģiskus zvērus, vai pat savaldīt tos dažādās valodās. Piemēram, bioloģisks delfīns ir zīdītājs, bet lingvistisks — bieži vien zivs; un, lai gan angļu kartupeļi {potatoes} ir dārzeņi, vācu un dāņu Kartoffeln/kartofler tādi nav.

Pedagoģiski noderīgs semantiskas izkārtošanas koncepts ir semantiskais lauks, izkārtojot tajā, piemēram, ķermeņa vārdus, golfa vārdus vai zirgu vārdus. Dažreiz semantiskais lauks var līdzināties Tas ir klasifikācijai (piemēram, profesijas). Bet bieži vien semantisko lauku locekļi nav ierobežoti ne ar hiponīmiju, ne ar vārdšķiru. Tā zirgu vārdu semantiskais lauks ietver ne tikai tīrasiņus, ērzeļus, ķēves un Traķēnes zirgus, bet arī priekšmetus (tādus, kā segli), ķermeņa daļas (nagi) un darbības (audzēšana, aulekši, zviedziens).

Parasti ontoloģijas, WordNet-us un semantiskos laukus valodnieki ir veidojuši, paļaujoties vienīgi uz pašanalīzi un pasaules zināšanu. Šāda kaut kādā mērā subjektīva metode šobrīd ir pilnveidota un dažreiz ir aizstājama ar datoru radītiem resursiem, pamatojoties uz milzīgām elektronisko tekstu kolekcijām (tādām, kā internets), automātisko gramatikas analīzi un statistiku. Par piemēru var būt automātiski radīti semantiskie lauki, tādi kā kopsastopamības tīkli (Leipzig Wortschatz) vai vārdu sakaru vārdnīcas (DeepDict, Sketch Engine). Viņi sintaktiski noteic, ka, piemēram, zirgs (a) var būt [savvaļas, tumšs, koka, Trojas], (b) var darīt [zviegt, aulekšot, rikšot] vai (c) ko var darīt ar zirgu [piesiet, kopt], vienkārši vērtējot teikumus, kuros vārdam zirgs piemīt nominālās vārdkopas galvenā locekļa sintaktiska funkcija vai, attiecīgi, subjekta vai objekta sintaktiskas funkcijas.

Funkcionālā semantika

Daudzums klasifikācijas sistēmu aprakstu atskatās uz Dž.R. Fērta 1957 g. apgalvojumu, ka tu uzzini vārdu no tā apkārtnes. Citiem vārdiem sakot, semantika ir viss, kas ir saistīts ar vārdu lietojumu un valodas sistēmu. Kaimiņvārdi uztur sakarus kolokācijās. Dažas no tām ir 100% pastāvīgas un tās var uzskatīt par atsevišķām semantiskās vienībām (Lielais Sprādziens, mazgāt rokas), citas ir kompozicionālas, bet nepastāvīgas (augsts kalns, augsta temperatūra, augsta balss, augsts viesis).

Taču kaimiņvārdu ietekme sniedzas pāri kolokācijām. It sevišķi semantiskus slotus saviem sintaktiskiem argumentiem projektē darbības vārdi. Piemēram, vardam glāstīt ir subjekta slots aģentam (cilvēkam) un objekta slots būtnei (cilvēkam, dzīvniekam vai ķermeņa daļai). Var teikt, ka izteikumā "Jānis glāsta Ievu", Jānis izpilda semantisko AĢENTA lomu, bet Ieva, tā kā viņa ir būtne, IZJUTĒJA lomu.

Elegants veids paskaidrot metaforu ir paskatīties uz to kā uz semantisku slotu tipu un to pildījumu sadursmi, parasti pamatdaļa uzspiež metaforisku interpretāciju palīgloceklim. Metaforiska ir "apdvēseļotības" pārnešana uz "neapdvēseļotiem" konceptiem, piemēram, kad dzejnieks runā par silta vakara vējiem, glāstošiem sievietes kailu ādu (vējš = AĢENTS) vai spēlētāja pirkstiem, glāstošiem ģitāras izliekumus (ģitāra = IZJUTĒJS).

Protams, funkcionālai semantikai ir mijiedarbība ne tikai ar sintaksi apakšlīmenī, bet arī ar pragmatiku un sociolingvistiku augstākos līmeņos. Šādi, pragmatiska nozīme (kvadrātiekavās) piemēros, dotajos zemāk, nav eksplicēta no konteksta un var būt izsecināta vienīgi no pragmatiska konteksta:

Bez tam, ka manipulācija ar pragmatisku nozīmi ir māksla, tā var būt arī spēcīgs lingvistisks ierocis. Nabaga puisim no pēdējā piemēra draud briesmas neatkarīgi no tā, vai viņš teiks jā vai nē. Humors, un daļēji ironija, bieži var būt sasniedzami vispirms plānojot vienu interpretāciju, bet pēc tam izmainot izteikuma nozīmi ar konteksta grozīšanu, padarot pozitīvo izteikumu par negatīvo:

Un, beidzot, noteiktu lingvistisko formu izvēle var būt sociālo ierobežojumu ietekmēta. Piemēram, japāņu valodā ir daudz veidu pateikt es, tādi, kā: formāls watashi, sarunvalodas washi (vīrietim) un mīlīgs atashi (sievietei). Nesens franču socioligvistiskais sarežģījums ir neprecējušos sieviešu pieklājīgas uzrunas formas Mademoiselle (jaunkundze) likvidēšana, paliekot vienīgi Monsieur (kungs) un Madame (kundze). Protams, tādā valstī kā Francija daudzām sievietēm bija nepatīkams šis jaunievedums, kuru viņas uztvēra kā semantisko pazīmju +veca, -seksuāla saišķi.