Cilvēks ir sociāla būtne. Viņš vai viņa ar citiem cilvēkiem ir saistīta emocionālām saitēm, kuras dažkārt tiek uzskatītas par draudzības, pieķeršanās vai mīlestības formām. Grupa sastāv vismaz no diviem cilvēkiem. Pirmā grupa, kurai cilvēks pieder no dzimšanas, ir bērna un mātes grupa. Vēlāk cilvēks sāk piederēt pie grupām, kuru skaits ar laiku paliek lielāks.

F. de Sosīrs strukturāli definē valodu kā zīmju sistēmu, izmantojamu komunikācijai. Zīmes ir patvaļīgas (izveidotas), un valoda ir sociāla parādība. Valodai ir divas pamatfunkcijas: komunikācijas un identitātes. Citās nodaļās mūs interesēs komunikatīvais un lingvistiskais aspekts. Šeit mēs apskatīsim identitātes funkciju.

Galvenā grupas prasība ir atrast veidu, lai varētu atšķirt savus biedrus no visiem pārējiem. Grupas biedri mācās valodu grupā, un tikai tie, kas pieder pie grupas, var to izmantot augstā kompetences līmenī. Tāpēc valoda ir galvenais faktors, ar kura palīdzību cilvēki var atšķirt, vai svešinieks pieder pie viņu grupas, vai nē, un vairumā gadījumu arī to, kādai citai grupai viņš pieder.

Valodas var būt iedalītas uz cilvēciskām un ne-cilvēciskām (dzīvnieku, mašīnu ...). Cilvēciskās valodas ir tādas, ko cilvēki izmanto komunikācijai. Visas cilvēciskās valodas ir gan dabiskas, gan mākslīgas. Mākslīgas tāpēc, ka visas cilvēciskās valodas izmanto patvaļīgas (mākslīgas) zīmes — vārdus — un tāpēc, ka tās ir cilvēku veidotas. Un visas valodas ir dabiskas savas dziļas gramatiskās struktūras dēļ. Tas fakts, ka jebkuru cilvēcisku valodu var iemācīties jebkurš cilvēks, pierāda, ka visas valodas ir dabiskas.

Tādas valodas, kā, piemēram, esperanto, pidžini vai kreoliskās valodas ir normālas cilvēciskas valodas, tāpat kā etniskās valodas, dialekti un citas runas formas. Pamata noteikums jebkurai lingvistiskai sistēmai, lai to varētu uzskatīt par cilvēcisku valodu, ir tas, ka to ir regulāri jāizmanto kopienē.

Cilvēki radīja rakstīšanu, un tikai tad valstis, kuras vēlāk izveidoja valsts valodas, kuras atšķiras no citām patvaļīgām valodām ar to, ka ir standartizētas. Standarta valodas ir regulējamas ar pareizrakstības un izrunas modeļiem, gramatiku un vārdnīcām, un tās ir raksta valodas. Tāpēc šādu valodu izmaiņas ir lēnākas, nekā patvaļīgās valodās.

Katrs cilvēks vienlaikus pieder pie daudzām grupām (ģimene, pilsēta, reģiona, tautība, reliģija, filozofija, draugu grupa, utt.). Un katra grupa tiecas attīstīt valodas variantus, kas norobežotu to no citām grupām. Tāpēc katrs runātājs faktiski runā daudzos valodas variantos jeb reģistros, pat ja to neapzinās. Cilvēki ir daudzvalodīgi pēc savas dabas.

Katra valoda tiecas uz plašāku izmantošanu ārpus savas grupas, un katra tiecas būt lietojama kaimiņu grupās komunikācijas atvieglošanai. Šajā ziņā dažas valodas turpina pieaugt pateicoties kopējam savu lietotāju stiprumam (ekonomiskam, militāram u.c.), kā arī savu kultūru spēkam un pievilcībai (kultūras produkti ir māksla, izglītība, reliģija, izklaides nozares ...), šādi kļūstot par vairāk vai mazāk plaši izmantojamām starptautiskām valodām.

Stiprākas valodas tiecas uz visplašāko starptautisko lietošanu. Šādi, ir vairākas starptautiskas valodas. Neskatoties uz acīmredzamo angļu valodas dominēšanu, daudzi cilvēki visā pasaulē tajā nerunā. Krievu valodai turpina spēlēt starptautiskās valodas lomu bijušās Padomju Savienības teritorijā, spāņu valoda visā Latīņamerikā (izņemot Brazīliju), franču valoda daudzās frankofonijas valstīs, ķīniešu valoda plašā reģionā pie Ķīnijas robežām un dažādu diasporu starptautiskās valodas tiek izmantotas starp cilvēkiem, nepiederot kādai konkrētai teritorijai, piemēram, romu un sinti valodas, ivrits pirms Izraēlas radīšanas, esperanto u.c.

Valstīm, kuras tika izveidotas apvienojot vairākas etniskās grupas vai tautas, ir vajadzīga neitrāla jauna valoda, kura izteiktu kopējo identitāti, kā, piemēram, indonēziešu valoda. Ja šim nolūkam valodu nosaka visietekmīgāka etniskā grupa, valsts eksistēšana ir īslaicīga (piem., bijusī Padomju Savienība, Dienvidslāvija u.c.), vai arī valsts izdzīvo, bet ar ilgu nestabilitātes periodu.