Gramatika pētī vārdu un teikumu struktūru, semantika — viņu nozīmi, bet pragmatika vēršas pie viņu interpretācijas valodas lietojumā, atkarīgas no runas akta konkrēta konteksta un sociālas vides.

Deiksis

Vai var saprast, ko nozīmē es drīz būšu te, uzrakstīts uz papīra lapas, kuru esi atradis uz grīdas? Kas tas es? Kur ir te? Un kad ir drīz? Tas pats ziņojums jau būs labāk saprotams, ja tev bija norunāta tikšanās ar tavu skolotāju vai priekšnieku trijos pēcpusdienā, un ieradies, tu atradi šo zīmīti uz grīdas. Tu zini personu, vietu un laiku, tāpēc tu pagaidīsi dažas minūtes. Šādi vārdi saucas par deiktiskiem izteicieniem, kas nozīmē, ka viņi var būt interpretējami vienīgi no runātāja, jeb informācijas 'sūtītāja', skatiena punkta. Deiksim ir personas, laika, vietas un sociālais aspekti.

Ja kāds, stāvošs tev pretim, norāda virzienu, kurā tev ir jāiet, lai sasniegtu muzeju, viņa 'labā puse' ir tava kreisā! Ja tu lieto tās pašas neformālās lingvistiskās formas, runādams ar savu skolotāju vai priekšnieku, kuras tu lieto, runādams ar saviem draugiem, tam var būt nepatīkamas sekas. No citas puses, ļoti formālas lingvistiskās formas var likties jocīgas taviem vienaudžiem.

Runas akti

Tradicionāli rīcība ir uzskatāma par svarīgāku nekā vien vārdi. Bet ko var izdarīt, kad gribi kaut ko apsolīt, ja ne teikt Es apsolu? Garīdzniekam pietiek pateikt No šā brīža es pasludinu jūs par vīru un sievu, lai uz visiem laikiem izmainītu tavu dzīvi. Šādi, eksistē tādi runas akti, atklāti lingvista Džona Langšova Ostina, kuri ir izpildāmi ar vārdiem. Ja ir realizējami galvenie nosacījumi (saucami par atbilstošiem nosacījumiem), tad pateiktie vārdi izpilda minēto darbību. Mēs varam pasludināt cilvēkus par salaulātiem (ja mums ir atbilstošs legāls statuss), kā arī apsolīt, nobiedēt un aizvainot kādu ar vārdu nozīmēm.

Vieni runas akti funkcionē kā rīcības, izmainošas pasauli (sk. iepriekšējo piemēru), citi kā pamudinājumi, paustoši runātāja gribu (Atbildi man. Nedari to!), komisīvie runas akti izteic runātāja intenciju (Es atļaušu tev iet uz kino), ekspresīvie izteic runātāja jūtas (Man ir ļoti žēl. Apsveicu!), bet reprezentatīvie runas akti vienīgi paziņo par to, kam tic runātājs (Mūsu māja ir blakus muzejam).

Runas akti var būt tiešie vai netiešie. Es varu tieši lūgt kādam atvērt logus, ja istabā ir par karstu, vai varu teikt: te ir ļoti karsts. Pareizajā kontekstā abiem izteikumiem var būt vienāds efekts.

Presupozīcijas un implikatūras

Ja kāds saka: 'Mana drauga auto nozaga', tu esi informēts ne tikai par auto zādzību, bet arī uzzini, ka šai personai ir vismaz viens draugs un šam draugam bija auto. Šīs divas informācijas vienības izteikumā, kuras nav izteiktas tieši, ir saucamas par presupozīcijām. Ikdienas runa ir presupozīciju pilna, tas var būt par iemeslu, kāpēc svešinieki nesaprot to, kas liekas acīmredzams.

Viņas var būt eksistenciālas, kā iepriekšējā gadījumā, faktuālas, kad kāds saka: Esmu priecīgs, ka Pīters atnāca vai Esmu dusmīgs, ka Pīters atnāca, tam faktam, ka Pīters atnāca, ir taisnība. Daži vārdi leksikāli satur presupozīciju: kad mēs beidzam kaut ko, sākums ir presuponējams. Teikums Tu atkal nokavēji liek domāt, ka tā nav pirmā reize. Tādi jautājumi, kā Kad / kāpēc Pīters atnāca? presuponē faktu, ka Pīters atnāca.

Ja tavs draugs prasa: Vai tu gribi iet ar mani šovakar uz kino?, vienkārša atbilde varētu būt jā vai nē, bet bieži gadās, ka atbilde ir: Lieliski! Ko rāda? vai Man ir eksāmens rīt vai pat Liec mani mierā!. No šādām atbildēm secinājumi ir skaidri. Tās ir sarunas implikatūras.

Sarunas normas

Veiksmīgas sarunas pamats ir sadarbība starp interlokūtoriem (sarunas partneriem). Graiss formulēja šādus principus: dod informatīvu atbildi un neko vairāk (kvantitāte); tavai informācijai ir jābūt patiesai (kvalitāte); esi atbilstošs (būtiskums); esi saprotams (skaidrība).

Pieklājība arī ir svarīga veiksmīgai sarunai. Tas nozīmē, ka mēs apzināmies citas personas publisko paša tēlu. Pieklājība izpaužas sveicinājumā un uzrunā, jautāšanas un atteikuma stratēģijās utt. Pieklājība ir atkarīga no interlokūtoru vecuma, dzimuma, sociālā statusa starpībām, kā arī no tuvuma pakāpes, tas viss dažādās kultūrās pieņem ļoti atšķirīgas formas.

Pamatatšķirība ir starp neformālu un formālu jeb, vienkāršāk, tu / jūs komunikāciju, taču Āzijas kultūrās pastāv daudz izsmalcinātākas atšķirības. Pieklājības neievērojums var aizkart interlokūtoru un jūs riskējat nesasniegt savu mērķu.

Atšķirīgu cilvēku lingvistiskas robežas un pamata kultūras zināšanas atšķiras, tāpēc implikatūras un pieklājības noteikumi arī var atšķirties. Starpkultūru kontekstos ir nepieciešama skaidrāka komunikācija un atklātība. Starpkultūru pragmatika pētī šīs atšķirības un stratēģijas, lietojamas viņām pārvarēt.