Ievads

Horvātu valoda ir ļoti līdzīga serbu, bosniešu un melnkalniešu valodām. Horvātu literārā valoda attīstījusies, sākot no 15. gadsimta, daudzos lokālos variantos un ieguva savu tagadēju formu (ar nelielām atšķirībām) 19. gadsimtā.

19. gadsimtā pastāvēja stipra kustība par kopīgu dienvidslāvu valodu. Viņas ietekmes dēļ bija izveidotas ļoti līdzīgas serbu un horvātu literārās valodas un tāpēc daudzi cilvēki gandrīz visa 20. gadsimta garumā ir uzskatījuši, ka ir tikai viena serbu-horvātu (jeb horvātu-serbu) valoda. Citi cilvēki domājuši, ka ir divas atsevišķas valodas (horvātu un serbu). Melnkalniešu valoda, pateicoties viņas intelektuālo vārdu krājumam un specializētam leksikonam, var būt uzskatāma par serbu valodas variantu, kaut arī šīm valodām ir daudz atšķirību. Ir grūti pateikt, kas ir literārā bosniešu valoda, bet ir skaidrs, ka viņa aizņem vietu starp serbu un horvātu valodām un viņai ir daži varianti; viņa ir arī vistuvāka melnkalniešu valodai. Tomēr četru valodu lietotāji sazinās bez starpniekiem. Vislielākas atšķirības ir starp gandrīz visu jomu speciāliem vārdiem. Horvāti un serbi var tikko saprast vieni citus, ja viņi nebija mācījušies citas valodas vārdus, kad runa iet par matemātiku, bioloģiju, tiesību vai pat ēdienu gatavošanu. Vēl ir jāatzīmē, ka ir arī rakstības atšķirības. Serbu un melnkalniešu valodās var rakstīt kā latīņu alfabētā, tā kirilicā, bet horvātu un bosniešu valodās raksta vienīgi latīņu alfabētā.

Slāvu valodas ir iedalāmas trijās grupās: rietumslāvu (poļu, čehu, slovāku, sorbu, kašūbu, slovinciešu), austrumslāvu (ukraiņu, baltkrievu, krievu un rusīnu) un dienvidslāvu (slovēņu, horvātu, serbu, melnkalniešu, bosniešu, maķedoniešu un bulgāru).

Baškas plāksne (Baščanska ploča), datējama ap 1100. gadu

Dialekti

Horvātijas teritorija ir iedalāma uz trim dialektu zonām: štokaviešu, kajkaviešu un čakaviešu. Eksistē attīstīta literatūra visos dialektos, taču pārsvars ir štokaviešu dialektam, uz kura pamata bija izveidota literārā valoda.

• Čakavsko narječje
• Kajkavsko narječje
• Štokavsko narječje

Avots: Wikimedia Commons

Gramatika

Var teikt, ka horvātu valodas gramatika, kā jau visu slāvu valodu gramatikas, ir ļoti sarežģīta. Tajā ir divi skaitļi (vienskaitlis un daudzskaitlis), katram no šiem ir septiņi locījumi (nominatīvs, ģenitīvs, datīvs, akuzatīvs, vokatīvs, lokatīvs un instrumentālis), un tam visam ir jābūt saskaņotam ar trijiem dzimumiem (vīriešu, sieviešu un nekatro); tātad teorētiski katram lietvārdam ir 42 formas. Darbības vārdiem ir septiņi laiki (tagadne, nākotne I, nākotne II, imperfekts / aorists, perfekts un pluskvamperfekts), divi skaitļi (vienskaitlis un daudzskaitlis) un trīs personas (vienskaitlī: es, tu, viņš / viņa / tas; daudzskaitlī: mēs, tu, viņi / viņas). Darbības vārdiem ir arī divi veidi (pabeigts un nepabeigts), un katra darbības vārda veidu ir jāiemācās, jo no tā ir atkarīgs konjugācijas modelis: piemēram, skočiti ("lēkt") un skakati ("lēkāt").

Bez tam, daudzi bieži lietojami darbības vārdi ir nekārtni, ar savām īpašām galotnēm. Ir arī vārdu skaņu izmaiņas īpatnības (asibilācija, palatalizācija, u.c.). Lietvārdi, īpašības vārdi un vietniekvārdi arī ir komplicēti. Īpašības vārdi var būt arī noteiktie vai nenoteiktie.